Mana dvēsele izstaro pārdabisku prieku, kā šie brīnišķīgie pavasara rīti, par kuriem priecājos no visas sirds. Esmu pavisam viens un svētlaimē klīstu pa laukiem, kas radīti tādiem, kā es. Jūtos tik laimīgs. Esmu tā sasmēlies miera sajūtu, ka mana māksla cieš no tā. Nespēju uzvilkt nevienu līniju, taču nekad neesmu juties tik liels mākslinieks, kā šajās minūtēs.

   Kad no ielejas ceļas migla un pusdienu saule ir tieši virs necaurejama biezokņa, es guļu garā zāle pie burbuļojoša strauta un, pieplacis zemei, skatos uz zāles stiebriem un jūtu, cik man tuva šī miniatūrā pasaule ar vabolēm un knišļiem. Es sajūtu tuvību ar visuvareno, kurš radījis mūs pēc savas līdzības.

   Eh! Kā izteikt, kā iedvest zīmējumā to, kas pašreiz mīt manī! Kā iemūžināt manas dvēseles atspulgu. Nē, mans draugs ... Nav manos spēkos to izdarīt, mani nomāc šo parādību varenums. Mana dvēsele izstaro pārdabisku prieku, kā šie brīnišķīgie pavasara rīti, par kuriem priecājos no visas sirds. Esmu pavisam viens un svētlaimē klīstu pa laukiem, kas radīti tādiem, kā es. Esmu tik laimīgs ...