Viņa stāvēja pasauļu krustcelēs. Pilnīgā tukšumā, tumsā un klusumā. Garām zibēja vien sapņu fragmenti un pazuda nezināmā virzienā... Viņa nodūra galvu, rudi-sarkanās matu cirtas krita uz krūtīm. Mūžībā iekrita viņas kristāla asara un pazuda bezgalīgos noteikumos...

Viņš stāvēja un lūkojās debesīs, tās atradās pārāk tālu no viņa, lai aizsniegtu ar roku, bet tās spieda tik ļoti, ka daži pat pielieca galvas, lai nesaskrietos. Viņš lūkojās bezgalībā un viņa acis gaidīja brīnumu. Nenokurienes sāka līt lietus. Viņš izstiepa roku, un plaukstā iekrita balta rožlapa - viņas mūžīgo skumju kristāldzidrā atbalss...