Par Londonu vai Ņujorku mēdz teikt, ka tās ir pilsētas, kuras nekad neguļ. Tur diena vai nakts – dzīve sit augstu vilni, ne mirkli nerimstot. Minska ir pilsēta, kura vienmēr snauž. Nevis aizmigusi guļ, bet atrodas rāmi miegainā stāvoklī. Pat cilvēki tur runā pieklusinātās balsīs, it kā baidītos kādu pamodināt.

   Baltkrievija ir viena no mūsdienu Eiropas dīvainākajām valstīm, kuru vada vēl dīvaināks vadītājs – Aleksandrs Lukašenko jeb Batjka. Rietumu presē viņu bieži dēvē par Eiropas pēdējo diktatoru un, vēloties paironizēt, viņš šajā iesaukā dažkārt nosauc arī pats sevi. Ar šo labdabīgo ironiju viņš atšķiras no sava Krievijas „amata brāļa”, kurš arī dažkārt atļaujas indīgas piezīmes un asus izteikumus, taču tikai par citiem. Par sevi un savām dikatatoriskajām manierēm Krievijas vadītājs neironizē un nesmaida. Lukašenko atļaujas vairāk vaļības, jo valstī tikpat kā pilnībā ir apspiesta opozicionārā darbība, prese un politiskās brīvības. Krievijā vēl iznāk daži opozicionāri laikraksti, ir radiostacija Eho Moskvi, televīzijas kanāls Doždj. Ir vairāki legāli interneta portāli, kuros brīvi tiek publicēti opozīcijas materiāli. Baltkrievija pa autoritārisma taku iet jau ilgāku laiku, tāpēc dažas politiskās brīvības, kuru nīkulīgas paliekas vēl saglabājušās Krievijā, tur jau saknē iznīdētas.

   Lai arī Baltkrievija atrodas mums kaimiņos, tā ir valsts, uz kuru tūristi nebrauc bieži. Par šo valsti izveidojušies dažādi mitoloģiski priekšstati ar ļoti plašu vērtējuma spektru. Sākot no: Baltkrievija ir valsts, kurā dzīve iestrēgusi Brežņeva laikos, līdz tieši otrādi – brīnumzemei, kur viss plaukst, pateicoties tam, ka Lukašenko juku laikos neļāva valsti izlaupīt. Lai cik banāli tas skanētu, bet patiesība ir kaut kur pa vidu. Pareizāk sakot, pat ne pa vidu, bet vienlaikus savā ziņā patiesi ir abi vērtējumi.

   Uz Baltkrieviju dodamies ar pasaules hokeja čempionāta vīzu (tas ir, ar biļeti uz spēli), tāpēc robežpārējas procedūra notiek ātri un bez aizķeršanās. Pie pēdējā posteņa robežsargs pajautā, vai neesam ar mieru aizvest līdz Minskai kādu jaunieti? Tā kā mašīnā ir brīvas vietas, piekrītam. Darja ir jauna, melnīgsnēja, ļoti izpalīdzīga baltkrievu studente, kura mācās Viļņā un ar stopiem brauc apciemot vecākus. Viņa nāk no vides, kura pret Batjku ir noskaņota ļoti skeptiski. Viņas ģimenē un draugu lokā neesot neviena, kurš vēlēšanās balsotu par Lukašenko, tāpēc viņa stipri apšauba oficiālos vēlēšanu rezultātus. Darja gan atzīst, ka valstī esot samērā liels Lukašenko atbalstītāju pulks un, iespējams, viņš pat varētu uzvarēt vēlēšanās arī bez rezultātu viltošanas, bet oficiālais atbalsta procents (ap 80%) esot neticami augsts. Viņas ģimenē par Lukašanko balsojot vienīgi vecmāmiņa. Pensionāri, fiziskā darba darītāji un budžetnieki esot Batjkas galvenie atbalstītāji. Lukašenko fenomenu Darja skaidro vienkārši.

   Pēc PSRS sabrukuma Baltkrievijā, tāpat kā visā pārējā bijušajā Padomijā, sākās jukas un sociālās nenoteiktības laiks. Ekonomiskās saites trūka un cilvēkos auga trauksmaina neziņas sajūta. Kas būs rīt? Kā mēs dzīvosim? Vai traktoru rūpnīca, kurā strādāju, apstāsies jau rīt vai arī izvilks līdz pavasarim? Baltkrievijas toreizējais vadītājs Staņislavs Šuškēvičs bija maigas dabas literāts, kurš nonāca varas olimpā uz baltkrievu nacionālās atmodas viļņa. Viņš pacēla valstiskā līmenī nacionālos simbolus – baltsarkanbalto karogu un uzsāka kampaņu par baltkrievu valodas prestiža atjaunošanu. Taču nacionālā ideja Baltkrievijā izrādījās ar visai seklu sakņojumu. Baltkrievu nacionālās identitātes mode pārgāja un priekšplānā izvirzījās ikdienas ekonomiskie sarežģījumi.

   Šajā situācijā uz skatuves parādījās jauns, enerģisks, gara auguma kolhoza priekšsēdētājs, kurš pārliecinoši runāja vienkāršā, katram saprotamā valodā, saucot lietas to īstajos vārdos. Aleksandrs Lukašenko. Viņš radikāli atšķīrās no tā priekšstata, kāds parasti cilvēkiem ir par to, kādam jābūt politiķim. Viņš vienmēr runāja (vai radīja iespaidu, ka runā) tā, kā ir. Tā kā domā. Viņš būtiski atšķīrās no tiem politiķiem, kuri cenšas laipot, cenšas izpatikt pēc iespējas plašākai auditorijai un piegludina izteikumus. Taču no tādiem operetiskiem tēliem kā Krievijas Žirinovskis Lukašenko atšķīrās ar to, ka viņa teiktajam vienmēr apakšā bija reāls segums.
   Lukašenko vēstījums baltkrievu tautai bija pavisam vienkāršs: Šajos pārmaiņu laikos, kad nevar zināt kā viss vēl iegrozīsies un kā būtu labāk, mēs nemainīsim neko. Viss paliks pa vecam. Rūpnīcas strādās, kolhozi darbosies (ar visām skaļajām sējas un ražas novākšanas kampaņām), Ļeņina pieminekļi paliks laukumos, Svedlova, Marksa un Uricka ielas pārdēvētas netiks. Viss paliks pa vecam. Neskaidrību un nezināmu pārmaiņu nomocītā tauta uz šiem lozungiem pavilkās. Izvēlējās stabilitāti.

Viegls kultūršoks

   Tiem, kuri Baltkrievijā apmeklē vienīgi Minsku, ir viegli nonākt zināmā kultūršokā. Par Lukašenko pārvaldīto valsti ir dzirdēti dažādi stāsti, taču visu šo stāstu vienojošais elements ir – valstī valda nerietumniecisks režīms, kurā joprojām godā tiek turēti visi šie marksi, engelsi un sverdlovi. Proti, valsts tēlā dominē arhaiski motīvi. Pat, ja dzirdēts, ka Baltkrievijā ir samērā labi ceļi; tīrība un kārtība uz ielām; mūsdienīgs automašīnu parks, tad tik un tā tam visam cauri nojaušams kaut kāds naftalīna smārds. Valsts, kas iestrēgusi pagātnē, tāds ir dominējošais viedoklis tiem, kuri Baltkrievijā nav bijuši.
Palikšana pagātnē asociējas ar atpalicību, taču, iebraucot Minskā, nekāda atpalicība nav manāma. Īpaši pirmajā brīdī. Gaidītās pelēcības vietā, kur katrs trešais pa ielām braucošais automobīlis ir žigulis, bet cilvēki apģērbušies kā vēlīnajos padomju laikos, nekā tāda nav. Pilsēta ir krāšņa, vērienīgi apbūvēta un jauneklīga. Automašīnu parks neatšķiras no Rīgas vai citu Eiropas pilsētu automašīnu parka. Arī apģērbā nemana nekādas „atpalicības” vai „pāķisma” iezīmes. Cilvēki kā cilvēki.
Īpaši jārunā par pilsētu jauneklīgumu. Ir pilsētas, kuras izskatās vecišķas un var redzēt, ka to ziedu laiki ir garām. Šīs pilsētas ar savu vēsturisko senatnīgumu bieži vien pievelk tūristus, tās ir interesantas un skaistas, taču pilsētas sejā jūtams vītums. Īpaši ārpus centra. Arī Baltkrievijā dažu provinces pilsētu nomalēs un atsevišķos (bet ne visos un pat ne vairumā) lauku ciematos redzams pilnīgs pagrimums – padomju laiku blokmājas stāv visus šos gadus ne remontētas, ne krāsotas un tāda pati nolaista ir to apkārtne. Minskā šādu depresīvu vietu ir maz. Pilsētā jaušama vērienīga attīstība, kura orientēta uz nākotni. Ir ļoti daudz jaunu sporta būvju, speciāli noteiktiem sporta veidiem – airēšanas centrs, paukošanas, riteņbraukšanas sporta centrs utt. Vērojot daudzās sabiedriskās jaunbūves, nāk prātā – cik gan daudz var uzcelt, ja lielu daļu nozog. Lukašenko zagt neļauj un korumpētību viņam nepārmet arī viņa ideoloģiskie oponenti.

  Jaunie dzīvojamie kvartāli tiek būvēti ar vērienu, lai gan tie var likties mazliet nedzīvi. Šis iespaids rodas tāpēc, ka sastādītie koki vēl ir pavisam mazi. Tad, kad pēc pārdesmit gadiem tie sakuplos lielos parkos, tad iespējams, aina būs pievilcīgāka. Visās malās tiek būvēti milzīgi tirdzniecības centri (a la Spice vai Alfa). Tomēr individuālās apbūves pieticīgie apjomi ir galvenā pazīme tam, ka Minska ir galvaspilsēta valstij, kas novirzījusies no pasaules centrālā attīstības vektora.
Frāzei – pilsēta orientēta uz nākotni, noteikti būs daudzi oponenti, jo izvēlētā ceļa bezperspektivitāte ir galvenais, ko pārmet Batjkam. Turklāt ne jau tikai Rietumos. Tieši pašmāju potenciālās vidusšķiras pārstāvjus izmisumā dzen Baltkrievijas sociālekonomiskā attālināšanās no Eiropas. Iestāšanās Eirāzijas savienība tiek uztverta kā piespiedu atgriešanās vienā iejūgā ar nosacītiem „mongoļiem”. Situācijā, kad Eiropa ir tepat blakus. Taču neizskatās, ka Lukašenko domātu tikai par šodienu un vienīgā viņa rūpe – kā vēl kādu dienu noturēties pie varas un pēc tam kaut ūdensplūdi. Visur, kur vien viņš dodas (tai skaitā ārvalstu oficiālās vizītēs) vienmēr viņam blakus ir „troņmantnieks” Koļa – 2004. gadā dzimušais dēls Nikolajs. Pašu dēla piedzimšanu sākumā slēpa, taču 2008. gadā viņš pēkšņi parādījās blakus militārā formā tērptajam tēvam un kopš tā laika tiek visur ņemts līdzi. Šī mazā bērna atklāta virzīšana par savu pēctecis liek domāt, ka Lukašenko domā par to, kāda būs viņa „karaļvalsts” nākotne arī pēc viņa nāves. Ar oficiālo sievu Lukašenko jau sen nedzīvo kopā (viņiem ir divi dēli), bet ar Koļas māti Irinu Abeļsku (bijušo Batjkas personisko ārsti) viņam jau sen nav nekādu attiecību.

Kā sociālistiskā reālisma gleznās

   Dinastiskā varas tālāk nodošanas kārtība nav vienīgais, kas Baltkrieviju padara līdzīgu Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai, kur valda Kimu dianstija. Minskā ir ļoti daudz padomju laikā celtu administratīvo ēku. Neskaitāmas komitejas, pārvaldes, ministrijas utt. liecina par sakuplojušu birokrātisko aparātu un šo ēku pompozā arhitektūra neļauj aizmirst par valstī valdošo režīmu. Agrā, siltā, saulainā rītā, kad plašās ielas vēl ir samērā pustukšas un tās no mašīnām tiek laistītas kā vecās padomju filmās, staigājot pa Minskas centru, pārņem dīvaina sajūta, ka atrodies Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā. Neesmu tur bijis, taču neparastā tīrība, ēku ģeometriski pareizās, sūrainās formas, skaidrās zilās debesis rada iespaidu par kaut kādu sirreāli plakātisku harmoniju. Viss tik pārspīlēti pareizs kā sociālistiskā reālisma gleznās. Saulains, skaists, pārbagāts un līksms. Viss tik pareizs un sakārtots, ka pielijusi peļķe Svislačas upes krastmalā likās ainavā un vispārējā sterilitātē tik neiederīga, ka to pat nofotografēju, pie sevis izsaucoties, – kur gan skatās Lukašenko?
   Minskas centrs vakaros ir divu miljonu pilsētai neparasti kluss un mierīgs. Ielu kafejnīcu nav daudz un tās neveido vienotus izklaides pudurus. Gan jau pilsētā ir savi izklaides centri, kur piektdienu vakaros pulcējas vietējā jaunatne, taču Minskas centrā nekā tāda nemana. Atsevišķi restorāni, samērā klusas kafejnīcas, kurās sēž pārīši, inteliģenta izskata jauniešu kompānijas, lietišķi cilvēki. Skaļi iedzērāji vai mazkulturāli treniņbikšaiņi centra kafejnīcu atmosfēru nebojā. Nedaudz skaļāka un brīvāka atmosfēra ir speciāli pasaules čemopinātam izveidotajā gadatirdziņā Svislačas krastā iepretim miniatūrajai vecpilsētai. Tur ir izveidota liela skatuve, uz kuras uzstājas dažādu žanru mākslinieki. Zem plašām nojumēm pie galdiņiem sēž simtiem alus atpūtas cienītāju. Pārdošanā ir arī degvīns, taču tas nav diez cik populārs. Atmosfēra līdzīga tai, kāda ir Daugavmalā Ušakova rīkoto svinību laikā. Vienā galā uz skatuves uzstājas kāda grupa, gar malām cilvēki dzer alu, vēl citā malā notiek dažādu tautas daiļamata meistaru izstrādājumu tirdzniecība un pašdarbnieku priekšnesumi. Ja pats alkoholu nelieto, tad atmosfēra stundas laikā sāk apnikt. Īpaši, ja skaļākie un iereibušākie ir tieši latvieši.

Rāmie, pieticīgie baltkrievi

   Ja baltkrievus būtu jāraksturo vienā vārdā, tad viņi ir ļoti rāmi. Ielu krustojumos pie sarkanā signāla neviens pat neiedomājas pārskriet pāri ielai, ka to regulāri var manīt Rīgā. Minskā valda nekrieviska tīrība, sakārtotība un nemana krieviem raksturīgo lecīgumu (agresīvu nekaunību). Nezinu, vai baltkrievi tādi ir bijuši vienmēr vai Lukašenko divdesmit gadu laikā viņos kaut kādu bijību pret kārtību ar spēku iedzinis. Kas attiecas uz rāmumu, tad iespējams, tā ir baltkrievu nacionālās mentalitātes iezīme. Paši baltkrievi sev pārmet, ka nav pietiekoši ambiciozi, ka ir gatavi pārāk daudz pieciest, ir pārāk pieticīgi un gatavi pierast pie grūtībām un smagiem apstākļiem. Kad Baltkrievijā dzirdēju šos pāspārmetumus, tad pie sevis nodonāju – latvieši par sevi saka ļoti līdzīgi. Galu galā baltkrievi etniski ir latviešiem tuvākie slāvi. Viņiem nav krieviem raksturīgās iedomības, jo viņi arī Krievijas impērijas (un vēlāk PSRS) laikos bija tikai tādi „otrās šķiras” krievi. Droši vien tāpēc tā klusā runāšana.
  Darja jau brīdināja, ka Minskā baltkrievu valodu nedzird bieži. Tā ir advancētu intektuāļu-nacionālistu vai arī atklātu Lukašenko opozicionāru valoda. Braucot autobusos vai metro vagonos, sadzirdēt kādā valodā runā apkārtējie nebija viegli. Gan tāpēc, ka cilvēki runā pieklusinātās balsīs, gan tāpēc, ka nevar lāga saprast – vai viņi runā krieviski vai kādā citā valodā. Arī krievu valoda Baltkrievijā skan intonatīvi citādāk nekā tā, kurā runā Krievijas televīzijā. Tajā pašā laikā Minskā dzirdēju palielu (6 cilvēku) jauniešu kompāniju sarunājamies skaidrā baltkrievu valodā, kas liecina, ka baltkrievu valoda nav pilnībā izskausta no sadzīves.  Attiecības ar baltkrievu valodu valstī ir dīvainas. Lielākā daļa Baltkrievijas iedzīvotāju (vairāk kā 85%) ir etniskie baltkrievi, taču liela daļa ikdienā lieto krievu valodu. Tajā pašā laikā vairums uzrakstu (ielu nosaukumi, iestāžu nosaukumu plāksnes) ir baltkrievu valodā. Sabiedriskā transportā informācija tiek nosaukta baltkrievu valodā. Šī bilingvālā jucekļa dēļ pat nonācām nelielā nesaprašanā.

   Gribējām apmeklēt vienu no Minskas arhitektūras brīnumiem – Nacionālo bibliotēku. Ēka veidota kā milzīgs daudzskaldnis un tā uzbūvēta jau 2004. gadā. Meitenēm saldējuma pārdevējām pajautājām – kā līdz turienei labāk nokļūt. Brauciet ar metro līdz stacijai Vostok. Minskā ir divas metro līnijas, kuras x-veidā šķērso pilsētu. Metro stacijā skatāmies kartē, bet tādu pieturu Vostok atrast neizdodas. Prasām citam garāmgājējam un viņš paskaidro, ka jābrauc līdz stacijai – Ushod, kas, acīmredzot, baltkrievu valodā ir tas pats, kas krievu valodā Vostok.
   Baltkrievijā cilvēki un vara cenšas radīt labu iespaidu. Čempionāta laikā metro vagonos informācija par nākošo staciju un tradicionālā: „Uzmanību! Durvis aizveras!” tika atskaņota divās – baltkrievu un angļu valodās. Situāciju labi raksturo epizode hokeja spēles starplaikā, kad, atgriežoties no pārtraukuma, savās vietās ieraudzījām sēžam dažus jauniešus. Viņi nekavējoties vietas atbrīvoja, bet es starp citu pajautāju – kur tad jūsu vietas? Puiši neslēpa: „Mēs no rūpnīcas. Bez biļetēm. Veidot masveidības iespaidu.”

Arhitektūras stils - neoriģinalitāte

   Braucot mājup, nolēmām apskatīt vēl kādu Baltkrievijas apgabala centru. Izvēle krita uz Vitebsku. Lai gan ceļu stāvoklis Baltkrievijā kopumā ir ļoti līdzīgs Latvijas ceļu stāvoklim un lauki ir apstrādāti tāpat kā pie mums Zemgalē, vērojama kāda autoritārām valstīm raksturīga likumsakarība – jo tālāk no prezidenta pils, jo mazāk spožuma un vairāk nolupuma. Prezidenta pils Minskā patiesībā saucās Neatkarības pils un, ja ticam oficiālajai informācijai, tad šajā pilī tikai viens kabinets esot prezidentam. Pils tikai pagājušā gadā tika atklāta un līdz pat celtniecības beigām saglabājās noslēpums, kas šajā ēkā galu galā būs. Patlaban var redzēt, ka pils vēl nav īsti apgūta un rodas iespaids, ka arī pats Lukašenko to nav izvēlējies par savu pastāvīgo rezidenci. Pils izskatās ļoti vientuļa un atstāj gandrīz vai pamestas celtnes iespaidu. Klajā laukā aiz augstas metāla stieņu sētas stūraina, samērā zema ēka ar milzīgu plīvojošu Baltkrievijas karogu augstā mastā virs centrālā paaugstinājuma. Celtne veidota padomju pompozo ēku stilā un tajā nav nekā no modernās arhitektūras. Droši vien tā arī domāts. Lai nekrīt ārā no pilsētas kopējā stila, kurā ir maz arhitektūras novitāšu. Pilsētas centra arhitektūrā valda staļina ampīrs, kurš jau ieguvis vēsturisku vērtību un no stila tīrības viedokļa skatās ne sliktāk kā Rīgas jūgends. Savukārt jaunajos projektos vērojama grandiozitāte, formu lakonisms un neoriģinalitāte. Nav ko lekt acīs, ir visu autoritāro režīmu firmas zīme. Vienīgais izņēmums ir Nacionālās bibliotēkas ēka, taču bibliotēkai zināma oriģinalitāte ir pieļaujama, jo inteliģence vienmēr ir bijusi disidentiska un arī celtne padevusies nelukašenkiska.
Pašā Vitebskas centrā Daugavas krastā kalna galā stāv divas sniegbalti krāsotas baznīcas ar zeltītiem kupoliem. Baznīcu apkārtne ir perfekti sakopta un augšup kalnā līdz baznīcām ved platas kāpnes ar pulēta granīta margām. Fantastiska greznība un nevainojama sakoptība vērojama visās Baltkrievijas baznīcās. Minskas Svētā Gara katedrāle atrodas pašā pilsētas centrā un daudzi cilvēki, ejot tai garām apstājas, atdod godu un pārkrustās. Dīvaini to vērot no rītiem, kad uz darbu tuvējās adminstratīvajās ēkās steidzas ierēdņi uzvalkos ar padomju stila portfeļiem pie rokas.

   Vitebskas vecpilsēta tāpat kā visu Baltkrievijas pilsētu centri atstāj sakoptas, tīras un visnotaļ omulīgas vietas iespaidu. Uz centrālās gājēju ielas atrodas kafejnīca Daugava (kirilicā). Diemžēl mūsu apmeklējuma laikā tā nebija vaļā. Tuvojoties Latvijai, Polocka izskatījās jau krietni bēdīgāka. Varbūt bijām noguruši no ilgās braukšanas karstajā laikā, bet jo tālāk no visu redzošās Batjkas acs, jo sliktāk. Tāds arī ir autoritāro režīmu galvenais trūkums – darīt nevis, lai cilvēki no jauna tevi pārvēl amatā, bet, lai labi izskatītos „šefa” acīs un viņš tevi nenomestu no krēsla.
  Par ES naudu (tā liecina uzraksti ceļa malās) esam izremontējuši kādus 15 kilometrus ceļa aiz Patarnieku robežas pārejas, tāpēc iebraucot Latvijā, varam būt diezgan lepni – mūsu pusē ceļš ir nevainojams kā biljarda galds un acīmredzami labāks nekā Baltkrievijas pusē (kaut kopumā ceļu kvalitātes līmenis ir visai līdzīgs). Arī iebraucot pirmajā Latvijas apdzīvotajā vietā – Krāslavā, pārņem sajūta, ka mājās tomēr labāk. Saki, ko gribi, bet tomēr Eiropa.

No B.Latkovska materiāliem

https://www.draugiem.lv/user/205975/blog/?p=12501543